—  Kā tu redzi sabiedroto, don Huan? Tie trīs cilvēki, kurus es redzēju, man izskatījās kā parasti cilvēki; kā viņi izskatītos tev?

— Viņi izskatītos kā parasti cilvēki.

— Bet kā tad tu viņus spēj atšķirt no reāliem cilvēkiem?

— Reālie cilvēki, kad tu tos redzi, izskatās kā spīdošas olas. Tie, kas nav cilvēki, vienmēr izskatās kā cilvēki. Lūk, ko es biju domājis, teikdams, ka tu nevari ieraudzīt sabiedroto. Sabiedrotie pieņem dažādas formas. Viņi izskatās kā suņi, koijoti, putni, pat kā dadži vai jebkura cita lieta pasaulē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tad, kad tu tos redzi, viņi izskatās vienīgi pēc tā, par ko viņi izliekas. Ikvienam, kad tu to redzi, piemīt sava īpaša esamības forma. Gluži tāpat kā cilvēki izskatās kā olas, citas lietas izskatās kā kaut kas cits, bet sabiedrotos var redzēt tikai tajā formā, kuru viņi atveido. Šī forma ir pietiekami pilnīga, lai piemānītu mūsu acis. Suni, vai, teik­sim, vārnu tādā veidā nekad nepiemānīsi.

—  Bet kāpēc gan viņiem mūs būtu jāmāna.

—  Es uzskatu, ka mēs esam gatavie āksti. Mēs apmānām paši sevi. Sabiedrotie vienkārši pieņem kaut kā tāda ārējo formu, kas ir mūsu apkārtnē, bet tad mēs viņus pieņemam par to, kas viņi nav. Vai tad viņi vainīgi, ka mēs esam pieradinājuši mūsu acis tikai skatī­ties uz lietām.