Kalifs piekrita veziram, un abi devās uz dīķi. Tur nonākuši, viņi redzēja kādu gandru, kas savā nodabā staigāja pa pļavu, lasīja vardes, pa reizei pie sevis klabatādams. Tad pat viņi ieraudzīja augstu gaisā riņķojam otru gandru.
«Kungs un pavēlniek,» sacīja lielvezirs, «zvēru pie savas bārdas, ka šie divi garkāji sadomājuši parunāties par jaukām lietām. Kā būtu, kad mēs pārvērstos par gandriem?»
«Labi teikts!» atbildēja kalifs. «Bet pagaidi, mums vēl labi jāpārliek, kā atkal tapt par cilvēkiem. Pareizi! Trīs reizes jāklanās pret austrumiem un trīs reizes jāatkārto Mutaboi un tūdaļ būsim, kas bijuši — es kalifs, tu vezirs. Bet tikai, dieva dēļ, nesmieties, jo tad esam pazuduši.»
Kamēr kalifs runāja, otrs gandrs lēniem lokiem laidelējās pār viņu galvām arvien tuvāk zemei. Kalifs steigšus izvilka no jostas kārbiņu, ievilka krietnu šņaucienu un pasniedza tad lielveziram, kas arī tūliņ iešņauca, un abi sauca: «Mutabor!»
Viņu kājas saruka, kļuva tievas, sarkanas, un skaistās, dzeltenās kalifa un viņa pavadoņa kurpes izvērtās par ķeburainām gandia kājām, rokas izveidojās par spārniem, virs pleciem iztīstījās veselu olekti garš kakls, nozudusi bija arī bārda, un augumu apklāja mīkstas spalvas.