«Ja tas latiniski,» sacīja kalifs, «tad lasi, kas tur teikts.»
Selims tulkoja: «Tu, cilvēk, kas šo atrodi, pateicies Allaham pai viņa žēlastību! Kas no kārbiņas iešņauc pulveri, sacīdams Mutabor \ tas var pārvērsties par kuru katru dzīvnieku un saprast arī dzīvnieku valodu. Bet, ja tas grib atkal atdabūt savu cilvēka veidu, tam trīs reizes jāklanās pret rītiem un trīs reizes jāatkārto tas pats vārds. Bet sargies, pārvērties būdams, pasmieties, jo tad burvju vārds tavā atmiņā galīgi izgaisīs un tu paliksi dzīvnieks uz visiem laikiem.»
Kad Selims Gudrais beidza lasīt, kalifs bija pārmērīgi iepriecināts. Viņš zinību vīru nozvērināja, ka tas noslēpumu nevienam neizpaudīs, dāvāja tam skaistas drēbes un atlaida to. Bet savam lielveziram viņš sacīja: «Lūk, tas tik ir pirkums! Kā es priecāšos, kļūdams par dzīvnieku! Atnāc rītu no rīta pie manis. Tad iesim abi uz lauka, iešņauksim pulveri un paklausīsimies, ko runā gaisā un ūdenī, mežos un laukos!»
2
Otrā rītā kalifs Hasids tikko bija paēdis brokastis un saģērbies, kad ieradās lielvezirs, lai ietu, kā noteikts, savam kungam līdzi uz lauka. Kalifs paņēma un aizbāza aiz jostas kārbiņu ar burvju pulveri un devās ceļā divi vien ar lielveziru, bez pavadoņiem un bez svitas. Vispirms viņi izstaigāja kalifa plašos dārzus, bet velti meklēja atrast kādu dzīvu radību, pie kā burvību izmēģināt. Beidzot lielvezirs deva padomu iziet ārā pie dīķa, kur tas dažu labu reizi esot redzējis daudz dzīvnieku, sevišķi gandrus, kas ar savu lielmanīgo izturēšanos un klabatām vērsuši uz sevi viņa uzmanību.