Arī savus bērnus, ne mazāk skaistus un piemīlīgus kā ķēnišķīgā māte, — ari tos viņa sūtīja iet aplaimot ļaudis.
Kādu dienu Pasaciņa, ķēniņienes vecākā meita, atgriezās no zemes mājās. Māte redzēja, ka Pasaciņa ļoti noskumusi, brīžam pat likās, ka meitai saraudātas acis.
«Mīļā Pasaciņ, kas tev kaiš?» ķēniņiene vaicāja. «Kopš šā ceļojuma tu esi tik drūma un nobēdājusies; saki man, savai mātei, par ko tu skumsti?»
«Ak mīļā māt!» Pasaciņa atbildēja, «vai gan es tik ilgi būtu klusējusi, ja nezinātu, ka manas bēdas ir arī tavas bēdas.»
«Saki, meit, saki,» lūdzās skaistā ķēniņiene. «Sirdēsti ir akmens, kas daudzreiz vienam par grūtu, bet divatā viegli noveļams pie malas.»
Pasaciņa atbildēja: «Ja tā, tad uzklausies: tu zini, cik labprāt es tiekos ar ļaudīm, ka ar prieku es mīlu pasēdēt pie pašiem nabagākiem uz viņu būdiņas sliekšņa, lai brīdi patērzētu ar viņiem pēc darba. Agrāk viņi sniedza roku, mani arvien laipni apsveikdami, kad es ierados, un pateicīgu smaidu pavadīja mani, kad es gāju projām, bet pēdējā laikā tas tā vairs nav!»
«Nabaga Pasaciņa!» sacīja ķēniņiene un noglaudīja meitai vaigu, pār kuru noritēja asara. «Bet varbūt tas tev tikai tā izliekas?»
«Tici man,» atteica Pasaciņa, «es to labi nomanu, — viņi manis vairs nemīl. Kur vien parādos, kur vien skatos, visur sastopu vēsus skatienus, nekur vairs manis lāgā neieredz. Pat bērni, šie mani citkārtējie mīluļi, smejas par mani un pārgudri novēršas.»