Ķēniņiene atspieda galvu rokās un klusēdama pārdomāja.
«Bet, mīļā Pasaciņ,» viņa vaicāja, «kā tas nāk, ka lejā ļaudis tā pārvērtušies?»
«Redzi, ļaudis izlikuši gudrus sargus, un tie visu, kas nāk no tavas valstības, ak ķēniņiene Fantazija, asu skatu apsver un pārbauda. Tiklīdz pamana ko tādu, kas viņiem nav pa prātam, tūdaļ saceļ brēku, iznīcina to vai arī nopaļā ļaužu acīs, un, tā kā tie saviem sargiem tic uz vārda, tie mūs vairs ne mīl, ne ieredz. Ak! cik labi mūsu brāļiem Sapņiem; bezbēdīgi un viegli tie nolaižas pie dusošajiem zemes ļaudīm un, gudrajiem sargiem nemaz neprasīdami, auž un tēlo viņiem ainas, kas sirdi aplaimo un acis iepriecina.»
«Taviem brāļiem ir vieglas kājas,» sacīja ķēniņiene, «bet tev, mīlīt, nav iemesla viņus apskaust. Un ļaužu robežu sargus, tos es labi pazīstu. Ļaudīm, protams, ir sava vajadzība tādus nostādīt; dažu labu reizi kaut kāds vēja grābslis uzdodas, it kā viņš nāktu taisni no manas valstības, lai gan viņš labi ja no kāda kalna te pie mums ielūkojies.»
«Bet kāpēc man, tavai meitai, par to jācieš?» šņukstēja Pasaciņa.
«Ak! ja tu zinātu, kā ļaudis ar mani apgājās. Viņi mani nosauca par vecmeitu un piedraudēja nākamo reizi nemaz vairs iekšā nelaist.»