— Mīļo Bumbulīt,— trollīša māmiņa iesaucās,— tava mazā māsa atkal ir ielīdusi rokdarbu kārbiņā. Viņa sadursies uz adatām.
— Mija!— Bumbulītes meita draudīgi uzsauca un mēģināja sataustīt savu māsu dzijas šķeterītē*.— Tūlīt nāc ārā!
Taču mazā Mija tikai ielīda dziļāk kārbiņā un noslēpās dzijā pavisam.
— Tīrā nelaime, ka viņa ir pagadījusies tik mazītiņa,— Bumbulītes meita sūrojās.— Es nekad nezinu, kur viņa palikusi. Vai tu neiztaisītu arī viņai tāss kuģīti? Tad viņa varēs braukāt pa ūdens mucu, un es vismaz zināšu, kur viņa atrodas.
Trollīša Mumina māmiņa iesmējās un izvilka no savas somas tāss gabaliņu.
— Kā tev šķiet, vai šis turēs mazo Miju?— viņa jautāja.
— Noteikti,— Bumbulītes meita sacīja.— Bet tad tev no tāss jāiztaisa arī maza glābšanas josta.
— Vai drīkstu sagriezt dzijas kamolu?— mazā Mija sauca no rokdarbu kārbiņas.
— Lūdzu,— trollīša Mumina māmiņa atjāva.
Viņa sēdēja un apbrīnoja savu kuģīti un prātoja, vai nav kaut ko aizmirsusi. Kamēr viņa turēja to ķepās, pēkšņi atlidoja liela sodrēju skranda un nokrita klāja vidū.
— Ka tevi viens!— trollīša Mumina māmiņa sacīja un aizpūta skrandu prom.
Tūlīt atlidoja vēl viena sodrēju kripata un nolaidās māmiņai uz purniņa. Viss gaiss virmoja no sodrējiem.