kāda cita upe, izlauzusies cauri tādai pašai klinšu aizai, un ūdeņi sastopas, Sajaucas sīku straumīšu, vērpetu un vilnīšu jūklī, tad dodas uz priekšu kā viens ūdensceļš; no šīs savienošanās pašā upes vidū izaudzis liels mirdzoši baltu smilšu paugurs, viscaur izraibināts nīlzirgu pē­dām un putnu pirkstu nospiedumu rakstiem.

Šīs smilšu saliņas tuvumā krastmalas mežu nomaina neliela zālaine, kas apņem Mamfes ciemu; te, meža malā, pie rāmās, brūnās upes, mēs izvēlējāmies vietu galve­najai nometnei.

Pagāja divas dienas, cērtot kokus un līdzinot zemi, lai sagatavotu nometnes laukumu, bet trešajā dienā mēs abi ar Smitu stāvējām zāliena malā un noskatījāmies, kā trīsdesmit afrikāņi nosvīduši, skaļi kliegdami, vilka un raustīja kaut ko, kas gulēja uz svaigi apvērstās, sar­kanīgās zemes un bija gaužām līdzīgs lielam, beigtam valim, brūnam un krunkainam. Kārtota un grūstīta brezenta guba pamazām cēlās augšā un pietūka kā pārdabiski liels pūpēdis. Tad tā piepeši izplētās un pār­vērtās iespaidīgu izmēru teltī. Kad nu beidzot noskaid­rojās, ka neredzētais kaut kas ir liela telts, no ciern- nieku pūļa, kas bija sanākuši skatīties, kā mēs ierīkojam nometni, atskanēja daudzbalsīga rēkoņa, kurā jaucās pārsteigums, izbrīns un sajūsma.

Telts nu bija gatava, tajā varēja dzīvot, taču pagāja vēl viena smaga darba diena, iekams mēs varējām sākt dzīvnieku vākšanu.