Nācās pagatavot būrus, izrakt dīķus, aprunāties ar tuvējo ciemu vecākajiem par mums vaja­dzīgajiem dzīvniekiem, sagādāt pārtikas krājumus un nokārtot vēl simts un vienu darīšanu. Beidzot, kad dzīve nometnē ritēja normālā gaitā, mēs sākām nopietni do­māt par dzīvnieku vākšanu. Nolēmām, ka Smits paliks Mamfē galvenajā nometnē un ar vietējo iedzīvotāju pa­līdzību vāks meža faunu, bet es došos tālāk zemes vi­dienē, kalnienē, kur mežs atkāpjas, dodams vietu pla­šajām kalnu savannām. Sai kalnu valstība ar tas ne­parasto veģetāciju un vēsāko klimatu atrodama gluži citāda fauna nekā tveicīgajā mežu apgabalā.

Es nezināju, kurā kalnu savannu daļā visizdevīgāk darboties, tāpēc devos pēc padoma pie apgabala priekš­nieka. Paskaidroju viņam sava nāciena iemeslu, un viņš paņēma kalnu karti, kuru mēs abi kopā sākām pētīt. Pēkšņi viņš viegli piegrūda rādītājpirkstu kādai vietai uz kartes un paraudzījās manī.

Ko jūs teiktu par Bafutu? — viņš jautāja.

Vai tā ir laba vieta? Kadi tur ļaudis?_

Bafutā viss atkarīgs tikai no viena cilvēka, un tas ir Fons, — priekšnieks skaidroja, — iegūstiet viņa lab­vēlību, un viņa ļaudis jums palīdzēs kā vien mācedami.

Vai viņš ir virsaitis?

Šajā novadā viņš ir īsts karalis, — apgabala priekšnieks stāstīja, uz kartes ar pirkstu apvilkdams platu loku, — ko viņš saka, tas arī notiek.