Sēdēdams slēpnī zem krūma un caur tā zariem lūkodamies, kā mostas kalni, es nodomāju: lai redzētu šādu skatu, bija vērts naktī nostaigāties līdz pagurumam, salt, paciest izsalkumu un sāpes, kad rokas un kijas velk krampji.
Sīs pārdomas iztraucēja skaļš, izaicinošs «čak, čak!», kas atskanēja no koku galotnēm, un tūlīt viens no medniekiem sagrāba mani aiz rokas, acis viņam satraukumā spīdēja. Viņš lēnām paliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī:
Masa, tas pats ir tas zvērs, ko masa gribēt. Mēs sēdēt klusu, un pēc brīža viņš nākt zemē.
Es noslaucīju no sejas rasu un palūkojos pļavā, kur bija izvilkti tīkli. Pēc brīža dziļāk mežā sāka čak- stināt vēl citas vāveres — tās bija jau pamodušās un aizdomu pilnas vēroja austošo dienu.
Mēs nogaidījām, kā pašiem šķita, krietni ilgi, un tad es piepeši pamanīju zālē starp mums un tīkliem vieglu kustību: tur kustējās kaut kas pavisam dīvains — no pirmā acu uzmetiena līdzīgs garam, melnbalti svītrotam balonam, kas ik pa brīdim parādījās virs garās zāles. Rīta miglā es nevarēju saskatīt, kas tas īsti ir, un vērsu uz to mednieku uzmanību.