Debess kļuva pelēkbāla, pērļaini lāsmojoša, tad sārta, bet, kad saule pacēlās virs ho­rizonta, — viss debess jums piepeši iezaigojās žilbi­noši spožs un zils kā zivju dzeņa spalva, Sai skaid­rajā, maigajā gaismā iznira apkārtējie kalni, ko sedza zema migla; saulei kāpjot augstāk, uz kalnu mugu­rām migla sakustējās un slīdēja uz kalnmalām, tad gāzās lejā pa nogāzēm, lai piepildītu ielejas. īsu brīdi mēs redzējām zālaines mierīgi snaužam zem miglas auta, bet tagad šķita pamodušies kalni: tie žāvājās un staipījās zem baltā pārklāja, dažās vietās grūda to nost, citur ietinās ciešāk, līdz beidzot samiegojušies, ra­soti rausās ārā no balto gultu dziļumiem.

Vēlāk daudzreiz esmu vērojis kalnu atmodu, bet ne­kad man nav apnicis tajā nolūkoties. Ja nu vēl iedomā, ka tā ir bijis ik rītu, kopš radušies visvecākie kalni, tad patiesi jābrīnās, cik ļauns un neapjausts mums liekas šis skats katru reizi, kad to ieraugām. Nekad tas nekļūst garlaicīgs vai vienmuļš, allaž tas ir citāds: dažreiz migla paceļoties pieņem pārdabisku dzīvnieku veidolus — mēs redzam pūķus, feniksus, spārnotus drakonus un pīenbaltus vienradžus, citreiz mūsu acu priekšā peld dīvainu jūras zāļu šķieznas, koki vai lieli, ķeburaini krūmi vienos baltos ziedos; brīžiem, kad uzpūš vējiņš, mēs pārsteigti ieraugām, ka miglas vāli iekļāvušies stingrās, ļoti sarežģītās ģeometriskās formās; bet migla visu laiku pārvieto­jas, un zem tās kā kaitēdamies ik pa brīdim pazib kalni, mirgodami vismaigākajās krāsās, tik liegās un gaisīgās, kādām pat grūti rast nosaukumu.