Daudzi, tāpat kā es, pabijuši pie šis strūklakas, bet vienu vairs nav, otri tālu pasaulē.

Sāadi

1821—1823

Sēž Girejs sadrūmis un kluss.

Kūp viņa zobos pīpes dzintars.

Vērš iztapīgus skatienus

Uz hanu galminieku rindas.

Pils mēmā verdziskumā stingst

Un zīlē neizpratnē kļūmā,

Ko vēstīdama seja drūmā

No niknuma un sāpēm springst?

Bet viņu bargais pavēlnieks

Ar roku neiecietīgs pamāj

Un galminiekiem aiziet liek.

Krūts uzelpo kā atpūzdamās,

Kad beidzot palicis viņš viens,

Un sejā, kas tik cieta bija,

Nu jūtu atspldumi mijas

Kā ūdenī, kam pāri skrien

Pa vējam padebešu vijas.

Kas viņa lepno sirdi nomāc?

Ar ko ir aizņemts hana prāts?

Vai Krievijai viņš uzbrūk domās?

Vai, atriebības kveldināts,

Viņš polu zemēs iebrukt taisās?

Vai pulkos jaušams dumpis kāds?

Draud kalni? Dženoviešu aizsākts,

Vai vērpjas viltus pavediens?

Nē, noguris viņš kā neviens

No zobena un zirga straujā …

Nekas to nevilina kaujā.

Vai neuzticība sāk staigāt

Pa harēmu kā zagle klusi

Un gjauram nebrīvniece maigā

Ir slepus sirdi atdevusi?

Nē, biklās sievas neuzdrīkst

Ne iekārē, ne sapņos tvīkt