Pēc cita. Modri apsargātas,

Bez prieka viņas kūtri zied —

Nav neuzticība tām prātā.

Aiz durvīm, kuras vienmēr ciet,

No visiem slēpta viņu daile.

Tā Arābijas ziedi gailē

Zem siltumnīcas stiklotnes.

Gar bezcerības salto sienu

Slīd gadi, mēneši un dienas

Un nemanīti projām nes

Gan jaunību, gan mīlu … Vienāds

Te stundu lēnais ritējums,

Un dzīvi valda pierasts laiskums,

Kas reti baudas dzirksti draisku

Var uzšķilt. Jaunās sievas skumst

Un sirdi māna greznām rotām,

Ko maina bieži. Rotaļās

Un tērzēšanā garlaikotā

Sev tukšo laiku kavē tās.

Gar strūklakām, kas skan un līst,

Tās kalnu kļavu vēsā ēnā

Pa dārzu pastaigājas lēnām,

Bet viņu vidū einuhs klīst.

No sarga sievām nav kur aizbēgt —

It visur greizsirdīgās raizēs

Tās uzmeklēs šis modrais skats,

Jo viņš ir hana auss un acs.

Viņš stingru kārtību te ietur.

Kā korāns vecam kalpam svēts

Ir tas, kas hana pavēlēts.

Un harēmā ar roku cietu

Viņš valda. Mīlas nepazīst

Un nealkst. Līdzīgs koka dievam,

Pret kura vienaldzību šķīst

Gan izmisums, gan glaimi. Sievas

Var lūgties, ņirgāties vai nīst,

Var nicināt — kā pašām patīk.