Un pamostas. Redz svešnieci

Pie gultas. Mulsā nodreb sirds

Un roka trīc, kad viņa pieceļ

Nakts viešņu vēlo, jautājot:

«Kas esi tu? Ko stundā šajā

Te meklē?» — «Tevi. Mieru dot

Vien tu man vari. Vienīgajā

Šai cerībā es lūdzos — glāb!

Kaut saprast varētu, kā sāp

Man atmiņā tās laimes dienas,

Kas, likās, bezgalīgi skries . . .

Un nu nevienas vairs . .. Nevienas!

Es eju bojā! Uzklausies!

Ne šeit es dzimusi, bet vietās

Tāltālās . . . Dienas bijušās

Un atmiņas no zemes tās

Tik krāsainas un dzīvas šķietās . ..

Es augstus kalnus atceros

Un upes putu mutuļos,

Un ozolāju audzes biezas.

Tur tikums cits un cita tiesa.

Bet velti jautātu, kas gan

Bij licis dzimto zemi atstāt?

Es nezinu . .. Vien augstā krastā

Kāds vīra stāvs vēl prātā man

Un buras . ..

Nelaimes vai baiļu

Līdz šim te nepazinu es.

Kā zieds zem klusas lapotnes

Te plauka harēmā mans daiļums;

Un, mīlas saldās atklāsmes

Ar paļāvību gaidīdama,

Es mitu hana sievu namā.

Mans slēptais sapnis piepildīts

Drīz tika. Pienāca tas rīts,

Kad Girejs asiņaino karu

Bij apnicis. Ne kaujas vairs,

Bet miera baudu tvlkums kairs

Nu valdzināja viņa garu.

Viņš atkal savā harēmā,

Un hana priekšā stāvam mēs