Ar gaidu trīsām dvēselēs —

Kam valdonīgā roka mās?

Pie manis viņa gaišās acis

Tad apstājās. Viņš mani sauca,

Un laimes avots nesajaucams

Mums vērās dzidrā svētlaimē.

Kopš skatiena šā kopā mēs,

Un mūs ne mirkli nesatrauca

Ne meli, aizdomas, ne naids,

Ne īgnas garlaicības spaids,

Ne greizsirdības ļaunās sāpes.

Un tad tu, Marija … Ak, kāpēc

Tev viņa ceļā bija nākt?

Es redzēju, kā melnā doma

Ar neuzticību to sāk

Un nodevīgām kārēm nomākt.

Ne manus pārmetumus dzird,

Ne vaidus — viņam tas par grūtu!

Un nerod atsalusī sirds

Ne seno valodu, ne jūtu.

Vai tu gan līdzvainīga būtu?

Es velti tevi vainotu.

Bet skaties pati — esmu skaista,

Un visā harēmā vien tu

Man līdzināties varētu.

Es esmu piedzimusi kaislei.

Tu mīlēt nevari kā es.

Kamdēļ gan savā aukstā dailē

Tu vājai sirdij trauksmi nes?

Man atdod Gireju! Vēl gailē

Uz krūtīm viņa skūpsti man.

Vēl ausīs zvēresti tie skan,

Ko viņš man devis! Doma katra

Un katra vēlēšanās mums

Sen kopīga. Man viņu atraut —

Ir mani nokaut. .. Neatstum!

Es raudu, skaties, ceļos krītu,

Jo tevi nevainoju es!

Vien lūgt no sirds un dvēseles,