Un zilos viļņus sveicināšu,

Lai tevī atveldzējas sirds.

Tu brīnumzeme! Acu līksme!

Te dzīvu prieku staro viss:

Gan kalns, gan leju zaļā tīksme,

Gan vīnogķekari, kas viz

Kā dzintars un kā jahonts spulgais,

Un koku ēnā strauti gulgo …

Viss ceļinieka jutas sien,

Kad rīta stundā bezrūpīgā

Pa taku līkumainām stīgām

Zirgs pieradušu soli skrien;

Vij mežu zaļums klinšu ragus,

Un jūra šļācot viļņus slien

Ap akmens milzi Ajudagu.

.