Un likās — man te blakus stāv

Pats liktenis un balsi mēmu

Man stāsta, kāds bij viņa lēmums:

Ne harēma, ne hanu … Viss

Te apkārt kluss un izmiris,

Viss pārvērties … Bet manu sirdi

Te valdzināja rožu tvans,

Un zaļums, ūdens šalku dzirdīts,

Grimt aizmirstībā lika man;

Un dīva satraukuma tirpās

Man negribēti mulsa prāts,

Un lidojošas ēnas ņirbā

Man priekšā pavīdēja kāds.

O, draugi, kuras ēna bija

Ar mani? Kuras gleznais vaigs

Man neatvairāms parādījās?

Vai poļu kņazes daiļums maigs?

Vai redzēju es tvīkstam naidā

Un greizsirdībā Zaremu,

Kas moku izmisumā svaidās

Pa izmirušo harēmu?

Nē, zemes meitas skaistums mirdz

Man pretim cits, bet nesasaucams.

Pie viņas domas man un sirds

No vientulīgās trimdas traucas.

Kāds neprāts! Pietiek! Atjēdzies

Un nemodini tukšas sāpes!

No mīlas nelaimīgas ciests,

Nakts stundu sapņu versmē sviests

Ir diezgan! Mīlas cietumniek,

Kas tev gan važas skūpstīt liek

Un nekautrīgu liru paust,

Cik dziļa neprāta tu šausts?

Es, mūzu pielūdzējs, kā slavu,

Tā mīlas smeldzi atmetis,

Ak Krima, jaukos krastus tavus

Drīz skatīšu! Un, noslēpis

Jo dziļi atmiņas, es stāšu

Uz tavām klintīm gaišs un spirgts