Iet tatārietes aizvadīt

Ar kaimiņienēm vakarsprīdi.

Pils apklususi. Harēms grimst

Bez rūpēm miega tvīksmās skavās.

Nakts netraucētā mierā rimst.

Un sirmais einuhs sardzē savā

Jau gultas apstaigājis. Miegs

To arī pieveic. Tomēr viņam

Pat sapnī modrīgs nemiers liek

Caur miegu gaidīt posta ziņu,

Ka viņa valdnieks pievilts tiek.

Gan iešalciens, gan tvanīgs čukstiens,

Gan apslēpts kliedziens dzirdi viļ.

Liek uztrūkties. Un trauksmiem pukstiem

Sit viņa sirds. Bet klusums dziļš

Visapkārt. Velti kaut ko jaust

Grib sarga izbiedētā auss.

Vien strūklakas ar saldām gulgām

Pār saviem marmorklēpjiem līkst,

Un dārza mēnesnīcā spulgā

Pēc rozes lakstīgala tvīkst,

Un einuhs ilgi, ilgi klausās,

Līdz atkal iegrimst snaudā gausā.

Cik austrumnakšu tumšais greznums

Ir salds! Cik maigi stundas plūst!

Ar dailes nesteidzību gleznu

Nakts musulmaņu namos kūst.

Gan apsargātos harēmos,

Gan viņu dārzos burvīgos

Dīvs, sapņu piešalkts klusums zied,

Viss mēnesnīcas māņos mijas,

Pilns kairu noslēpumu šķiet

Un saldkaislīgas fantāzijas.

Guļ visas sievas. Neguļ viena.

Ar elpu aizturētu pienāk

Pie durvīm. Roka, steigā trīsot,

Bez skaņas durvis vaļā ver.