To skartu uzraudzība bargā,

Kas valda harēmā. Un sargam

Nav atļauts viņu pavadīt

Uz guļas vietu … Peldētavā

Tai līdzi kalpotāja sava,

Sargs nedrīkst viņas slieksni mīt,

Lai neaizvaino spiega skats,

Jo kņazes skumjo mieru ciena

Hans Girejs godbijīgi pats.

Te mēmi savrupajās sienās

Kā debess sūtne viņa mīt.

Diendienu te un nakti spīd

Zem dievmātes blāvs gaismas stars,

Kas viņas sēro sirdi veldzē,

Un svētā paļāvībā gars

Uz mirkli atraisās no smeldzes.

Te viņa klusi raudāt var,

No sievu naida pasargāta.

Šai baudu mītnē, kur bez sāta

Plaukst miesas tvīkums, saglabāts

Kā debess brīnums kaktiņš kāds,

Kāds svētums maigs … Tā glabā sirds

Starp netiklīgām maldu dziņām

Uz mūžu stariņu, kas mirdz

Ar šķīstīšanās ilgām viņā.

Tur, lolotas kā debess ķīla,

Deg vienas jūtas, viena mīla.

Ir nakts. Pār Tauriju tumst ēnas.

Salds mijkrēslis caur dārziem iet.

Un lauru koka klēpi rēnā •—

Es dzirdu — lakstīgala dzied.

Aiz zvaigžņu kora mēness uzaust.

No bezmākoņu debesīm

Sāk starot sudrabgaisma klusa

Pār pakalniem un lejām šīm.

Zem balta plīvura pa brīdim

Gar namiem viegla ēna slīd —