BALSS NO DEBESĪM
Staņislavs Lems.
PRIEKŠVĀRDS
Lai gan es sarūgtināšu daudzus lasītājus ar to, kas šeit tālāk būs uzrakstīts, taču uzskatu, ka mans pienākums ir visu pasacīt. Tādas grāmatas kā šo agrāk nekad neesmu rakstījis, un, tā kā matemātiķi nav paraduši savus darbus ievadīt ar pašatklāsmi, es no tā varēju atturēties.
Pašam to nevēloties, biju iejaukts notikumos, par kuriem šeit gribu pastāstīt. Iemesli, kuru dēļ ievadam sniedzu sava veida pašatklāsmi, noskaidrosies vēlāk. Runājot par sevi, nepieciešams izvēlēties kādu atskaites sistēmu; šajā gadījumā tāda lai būtu nesen publicētais manas dzīves apraksts, ko sniedzis profesors Haralds Jovits. Viņš mani dēvē par visvērienīgākā prāta pārstāvi, jo es allaž esot pievērsies visgrūtākajām problēmām, kādas vien bijušas iespējamas mūsdienās. Viņš norāda, ka mans vārds aizvien bijis atrodams tur, kur tikusi veikta agrākā zinātniskā mantojuma radikāla destrukcija un jaunu priekšstatu izstrāde, piemēram, sakarā ar revolūciju matemātikā, ētikas fizikālizāciju vai arī ar BnD projektu.
Izlasījis grāmatā vietu, kurā ir runa par radikālo destrukciju, gaidīju, ka vārdiem par manu tieksmi visu iznīcināt un atmest sekos tālāki drosmīgāki secinājumi, un nodomāju, ka beidzot esmu atradis sev īstu biogrāfu, lai gan tas mani nemaz neiepriecināja, jo atkailināties pašam nemaz nav tas pats, kas — tikt atkailinātam.