Taču Jovits, it kā nobijies pats no savas gaišredzības, vēlāk — gluži nekonsekventi — atgrie­žas pie plaši izplatītās versijas manas personības skaidrojumā, it kā es būtu ģēnijs, kuram vienādi raksturīga kā neatlaidība darbā, tā arī kautra pieti­cība, turklāt pārstāstīdams pat vairākas anekdotes par mani no vispār zināmā repertuāra.

Es mierīgi varēju nolikt šo grāmatu plauktā pie citām manām biogrāfijām, jo man toreiz pat prātā nenāca, ka atkal sastapšos ar pieglaimīgu portretistu. Pie reizes ievēroju, ka plauktā palicis maz vietas. Neviļus atcerējos savā laikā Aivoram Beiloinam paša sacīto, ka miršu tad, kad plaukts būs pilns. Viņš to uzskatīja par joku, un es arī neiebildu, lai gan biju paudis visgodīgāko pārliecību, kuras ietērpums niek- kalbīgos vārdos nemazināja tās autentiskumu. Taču — atgriežoties pie Jovita — es vēlreiz biju pie­redzējis veiksmi jeb — tikpat labi varētu sacīt — neveiksmi, un tagad sava mūža sešdesmit otrā gadā, kad manai personai jau veltīti divdesmit astoņi bio­grāfisku apcerējumu sējumi, esmu palicis gluži nepa­zīts. Bet vai tomēr tā drīkstētu sacīt?

Profesors Jovits rakstīja par mani saskaņā ar nor­mām, kuras pats nebija noteicis. Ne jau uz visām atklātībai pazīstamām personībām drīkst skatīties vie­nādi. Lielu mākslinieku atklāsmi drīkst meklēt arī viņu niecīgumā, un daži viņu dzīves pētnieki, šķiet, ir tajās domās, ka mākslinieka dvēselei jābūt sīku nekrietnību cauraustai.