MIRDZA KĻAVA
BALTĀ ZIEMA
SNIEG
Balts un balts, visapkārt balts. Jau trešo dienu snieg, laikam tur augšā kāds atvēris sniega kastes vāku, un viss krājums gāžas uz zemes. Pirmajā dienā sniega pārslas krita lēnām, it kā apdomīgi noskatīdamās vietu, kur katrai nosēsties, bet otrajā no Gaujas krastmalas puses atdrāzās vējš un sākās trakulīgs sniega dancis. Gaujmalā Vijolīšu gravu piedzina neizbrienamām viļņainām kupenām, sētas stabiem uzlika baltas cepures. Sniega vērpetes, vējam spītējot, centās aizķerties, kur vien iespējams, pat kailajos kokos. Apstājies pie Lielā Meža, putenis trenca koku zaros sniegu cik spēdams, bet Mežs tikai domīgi šalca un mierīgi noskatījās vēja trakošanā. Vējš noskaitās par
savu bezspēcību, pagriezās uz ciemata «Vecozoli» pusi, noklāja māju jumtus ar vēl biezāku sniega kārtu, pieputināja pagalmus, bet arī te neviens no puteņa nenobijās, tikai māju skursteņi arvien biežāk pūta gaisā pelēcīgu dūmu dvašu.
Viskuplākos dūmus izpūta ciemata priekšnieka vectēva Kurmja dzeltenās mājiņas skurstenis. Pats mājas saimnieks siltā istabā, ērti atlaidies šūpuļkrēslā, uz ceļiem uzsedzis rūtainu segu (jo siltuma, pēc viņa domām, nekad neesot par daudz), skatījās kamīnā, kura sārtajā uguns mutē omulīgi sprēgāja dzirksteles.