Iepretī vectēvam uz zaļā dīvāna sēdēja kaķēns Miks un vāverēns Toms. Viņi vairākus vakarus pārmaiņus lasīja vectēvam Kurmim grāmatu «Raibā vasara». Toms, pa­beidzis pēdējo nodaļu, aizvēra vākus.

—   Ir gan jocīgi, — kaķēns Miks brīnījās, — citur pasaulē ir tieši tādi paši kā mēs un dzīvo arī tāpat kā mēs.

Vāverēns Toms sprieda citādāk:

—   Simts punkti, ka «Raibajā vasarā» patiešām ir rakstīts par mums, kā tu, vectēv, domā?

Vectēvs nešaubīdamies atbildēja:

—   Vāverēnu Tomu un kaķēnu Miku ir pilna pasaule, bet tāds ciemata priekšnieks kā profesors Kurmis ir tikai viens, tāpēc — saprotiet paši … Pa vasaru visādi ekskursanti mai­sījās apkārt, kāds būs noskatījis mūsu ciematu.

—   Tad jau . . . tad jau … — Miks sastostījās, — mēs ne­varam būt droši, ka atkal par mums neuzraksta.

—   Vēl arvien snieg, — Toms, piegājis pie loga, vēroja, kā vējš dzenāja sniega pārslas, te patrencot tās sānis, te brīžiem pasviežot augšup, bet galu galā tās visas nokrita zemē.

Arī vectēvs, nepieceļoties no šūpuļkrēsla, palūkojās.

—   Jā, baltā ziema ir klāt.

Tai mirklī Vijolīšu gravas virzienā sniegs pašķīda uz visām pusēm, balts mākonis traucās pāri kupenām, uzvirmojot platu sniega vērpeti.