Lielais sienas pulkstenis četras reizes nosita bim-bam. Ahā! Toms un Miks sen no skolas pārnākuši, tūliņ jāuzgriež telefona numurs 500.
— Vai Toms? Abi ar Miku nekavējoties ierodieties pie manis!
Pēc brītiņa vāverēns Toms un kaķēns Miks jau stāvēja ciemata priekšnieka istabā.
— Vai kādas nepatikšanas? — vāverēns Toms paskatījās nekārtībā uz grīdas.
— Ar mani nekādas nepatikšanas nav iespējamas, var būt tikai patikšanas. Un patīkamais, ko jums šoreiz sagādāju, — lūk, tās mantas jāsaliek atpakaļ vietās, pēc tam, jauki izklaidējoties, jāatrod mana pazudusī piezīmju grāmata, — vectēvs pasmīnēja.
Miks bez ievaidēšanās neiztika un klusām pačukstēja Tomam:
— Nevarētu teikt, ka mūs sagaida jautrība.
— Tagad sarunām jāpiesien mezgls un jāķeras pie darba, — ciemata priekšnieks mudināja.
Ārā lēnām sabiezēja tumsa, kamēr izmētātās mantas atkal ieņēma savas ierastās vietas atvilktnēs un skapī. Mājas saimnieks nopriecājās, ka viss atkal pie vietas, un ērti atlaidās šūpuļkrēslā. Miks un Toms piemetās uz dīvāna gala.
— Mik, paņem bateriju, aizteciet abi uz malkas šķūnīti un . . .
Šoreiz Mikam domas strādāja zibenīgi — tūliņ liks pārkravāt visu lielo malkas grēdu. Viņš pabailīgi, bet steidzīgi ierunājās, neļaujot vectēvam beigt sakāmo: