Brīdi prātojis, ciemata priekšnieks nolēma pārskatīt rakstāmgalda atvilktnes, gaisā jau uzskriet grāmata nevarēja. Pārmeklējot pirmo at­vilktni, uz grīdas nokrita dažas garšvielu kārbiņas un paciņas, neveikli vandoties otrajā atvilktnē, pāris zāļu tēju tūtiņu mīksti nosēdās blakus garšvielu kārbiņām un paciņām. Sar­kanos vākus neredzēja, tikai zāļu tēju smaržas pārlidoja pari istabai. Pagrūstīja arī naglas un instrumentus trešaja at­vilktnē.

—   Re, atradās pagājšmēnes pazudušais kabatas nazis, biju no tā jau atvadījies. Nav sliktuma bez labuma. — Atradums ieceļoja vestes kabatā. — Tikpat kā no jauna nopirkts.

Rakņājoties rakstāmgalda labajā pusē, arī vairākām galvas sāpju tablešu paciņām un ozolzīļu kafijas bundžiņai gribot negribot nācās piebiedroties raibajiem sīkumiem uz grīdas.

Maķenīt atpūties šūpuļkrēslā, pazudušās grāmatas meklē­tājs piecēlās un atvēra sienas skapja durvis.

—   Varbūt tur būšu nogrūdis?

Spieķis un vecā salmu platmale pārvietojās istabas vidū uz svītrainās grīdsegas, turpat pievienojās divas no jaunības dienām saglabātas lāpstas un lielā tumšzilā iepirkumu soma. Sarkanās piezīmju grāmatas kā nebija, tā nebija.

Jau piekusušais meklētājs, iegrimis pārdomās, staigāja pa istabu — piecus soļus uz priekšu un tieši tikpat daudz atpakaļ.