Skola. Apdrupušas Aleksandra laiku kolonnas, lielgabali. Junkuri ūz vēdera lien no loga pie loga, atšaudās. Logos ložmetēji.
Skolu aplencis kareivju mākonis, nudien, īsts mākonis. Ko lai dara? Ģenerālis Bogorodickis nobijās un padevās, padevās ar visiem junkuriem. Kā-āds kauns ..,
Sveiciens jums, kungi, Un sveiciens jums, dāmas, Manevri sen jau sākušies mums.
Nikolkas acis satumst.
Pār Ukrainas bagātajiem laukiem gulst smaga svelme. Putekļu mākoņos soļo putekļiem klātās junkuru rotas. Tas viss bija, bija un vairs nav. Kauns. Aplamība.
Jeļena pavēra portjeras, un melnajā spraugā parādījās viņas rūsganā galva. Viņa pievērsa brāļiem maigu, bet pulkstenim bažīgu jo bažīgu skatienu. Nav arī brīnums. Kur tad galu galā kavējas Tālbergs? Māsa ir satraukta.
Lai to slēptu, Jeļena gribēja dziedāt brāļiem līdzi, bet piepeši apklusa un pacēla pirkstu.
— Pagaidiet! Vai dzirdat?
Visas septiņas stīgas aprāva rotas gājienu: stāt! Visi trīs ieklausījās un saprata — dunēja lielgabali. Tālu, smagi un dobji. Klau, atkal: bu-būc … Nikolka nolika ģitāru un žigli piecēlās, tūliņ stenēdams uztrausās arī Aleksejs.
Viesistabā valdīja akla tumsa. Nikolka uzgrūdās krēslam. Logos īstena aina no operas «Ziemsvētku nakts» — sniegs un uguntiņas. Tās dreb un mirguļo. Nikolka pieplaka pie loga. Acis vairs neredzēja svelmaino dienu un skolu, tajās — vienīgi līdz galam saspringta dzirde. Kur šauj? Viņš paraustīja apakšvirsnieka uzplečiem greznotos plecus.