Nikolka ar matu ērkuli uz pieres viņam līdzās uz soliņa, izstiepis kājas gandrīz līdz bufetei, — ēdamistaba ir maza. Kājās viņam garie zābaki ar sprā­dzēm. Nikolkas draudzene ģitāra maigi un klusi iedzie­das: trinn … Nenoteikts trinn … jo pagaidām vēl, redziet, nekas nav skaidri zināms. Pilsētā valda bažas, neskaidrība, nomāktība …

Nikolkam ir apakšvirsnieka uzpleči ar baltām uzšu- vēm, bet uz kreisās piedurknes asstūraina, trīskrāsaina zīmotne. (Pirmā kājnieku družīna, trešā nodaļa. Tāda tiek formēta jau ceturto dienu sakarā ar gaidāmajiem notikumiem.)

Tomēr, atklāti sakot, par spīti visiem šiem notiku­miem, ēdamistabā ir brīnišķi. Karsti, mājīgi, dzeltenīgie aizkari aizvilkti. Un karstums sasilda brāļus, rada gur­denumu.

Vecākais nomet grāmatu, izstaipās.

— Nu, uzspēlē «Manevrus» …

Trim-ta-tam … Trim-ta-tam …

Zābaciņi stilīgi,

Cepures uz goda,

Garām soļo junkuru inženieru rota!

Vecākais sāk dungot līdzi. Acis drūmas, bet tajās iekvēlojas uguntiņas, dzīslās ieplūst karstums. Tikai klusām, kungi, klusām, klusītiņāml

Sveiciens jums, kungi,

Un sveiciens jums, dāmas…

Ģitāra skan marša ritmā, stīgu skaņās izaug rota, soļo inženieri — viens, divi! Nikolkas acīs atmiņu aina: