Grīdas laistās, un uz galda blāvā, augstā vāzē tagad, decembrī, gaišzilas hortenzijas un divas tumšsarkanas, svelmainas rozes, kas apliecina dzīves skaistumu un spēku, kaut arī Pilsētas pievārtē atrodas ļauns ienaidnieks, kurš droši vien spēj izpostīt skaisto, sniegoto Pilsētu un papēžiem sabradāt miera drumslas. Ziedi. Ziedus atnesis Jeļenas uzticamais pielūdzējs gvardes poručiks Leonīds Jurjevičs Šervinskis — draugs pārdevējai slavenajā konfekšu veikalā «Marķīze», draugs pārdevējai mājīgajā puķu veikalā «Nicas flora». Hortenziju ēnā šķīvītis ar ziliem rakstiem, vairākas šķēlītes desas, caurspīdīgā trauciņā sviests, sausiņu traukā maizes nazis un iegarens baltmaizes klaipiņš. Varētu jauki padzert tēju un iekost, ja nebūtu šo drūmo apstākļu … Ek… ek …
Uz tējkannas jāteniski sēž raibs dzīparu gailis, un patvāra spožajos sānos atspoguļojas triju Turbinu izķēmotās sejas, un Nikolkam tur ir vaigi kā Momam.
Jeļenas acīs skumjas, un rūsgani liesmainās matu cirtas bēdīgi nokārušās.
Tālbergs ar savu hetmaņa naudas vilcienu kaut kur aizķēries un sabojājis vakaru. Pie joda! Kas zina, vai tikai ar viņu nav kas noticis? … Brāļi kūtri kož sviestmaizēs. Jeļenai priekšā dziestošas tējas tase un «Kungs no Sanfrancisko». Aizmiglotās acis, nekā neredzēdamas, kavējas pie vārdiem:
… tumsa, okeāns, putenis.