Jeļena nelasa.
Beidzot Nikolka neiztur:
— Gribētos zināt, kāpēc tik tuvu šauj. Nevar taču būt…
Viņš apraujas, un sakustēšanās izķēmo viņa atspulgu patvāra sānos. Klusums. Pulksteņa rādītājs pārrāpjas pāri desmitajai minūtei un — tuk-tak — dodas uz ceturksni pāri desmitiem.
— Šauj tāpēc, ka vācieši ir nelieši, — piepeši noņurd vecākais.
Jeļena paceļ galvu pret pulksteni un iejautājas:
— Vai patiesi, vai patiesi viņi mūs atstās likteņa varā? — Viņas balsī skan skumjas.
Brāļi kā pēc pavēles pagriež galvas un sāk melot.
— Nekas nav zināms, — saka Nikolka un apkoda maizes riecienu.
— Es to sacīju tāpat vien, hm… kā minējumu. Klīst baumas.
— Nē, tās nav baumas, — Jeļena tiepīgi atbild, — tās nav baumas, bet patiesība; šodien satiku Ščeglovu, un viņa teica, ka no Borodjankas atsaukti divi vācu pulki. f
— Blēņas.
— Padomā pati, — iesāk vecākais, — vai maz iedomājams, ka vācieši pielaistu pilsētai tuvumā to neģēli? Padomā taču! Es pilnīgi nespēju iedomāties, kā viņi ar to sadzīvotu kaut vienu minūti. Tas ir galīgs absurds. Vācieši un Petļura! Viņi paši to nesauc citādi kā par bandītu. Smieklīgi!
•— Ak, ko nu tu runā! Tagad es vāciešus pazīstu. Pati jau esmu redzējusi vairākus ar sarkanām lentām. Piedevām vēl piedzērušu apakšvirsnieku ar kaut kādu sievišķi. Un arī sievišķis pilnā.