— Nu, kas par to? Arī vācu armijā var gadīties atsevišķi pagrimuši cilvēki.
— Tātad, pēc jūsu domām, Petļura pilsētā neienāks?
— Hm … Manuprāt, tas nav iespējams.
— Nekādā gadījumā! Lūdzu, ielej man vēl tasīti tējas! Neuztraucies! Tā sakot, saglabā mieru.
— Bet, ak dievs, kur gan ir Sergejs? Esmu pārliecināta, ka viņu vilcienam sarīkots uzbrukums un …
— Un tālāk? Nu, kāpēc tu izgudro visādus niekus? Šī līnija taču ir pilnīgi brīva.
— Kādēļ tad viņš nenāk?
— Kungs, apžēlojies! Tu taču pati zini, kā tagad brauc vilcieni. Droši vien katrā stacijā stāv stundas četras.
— Revolūcijas temps. Stundu brauc — divas stāv.
Jeļena, smagi nopūzdamās, paskatījās pulkstenī, brītiņu klusēja, tad ierunājās atkal:
— Ak dievs, ak dievs! Ja vācieši nebūtu izdarījuši to nelietību, viss būtu labi. Ar diviem viņu pulkiem pietiek, lai šo jūsu Petļuru samaltu miltos. Nē, es redzu, vācieši spēlē kaut kādu zemisku divkāršu spēli. Un kāpēc nerādās izdaudzinātie sabiedrotie? Ak, nelieši! Solīja, solīja …
Patvāris, visu laiku klusējis, piepeši sāka dūkt, un uz paplātes izbira ar pelēku pelnu kārtiņu klātas oglītes. Brāļi neviļus pievērsa skatienus krāsnij. Tur lasāma atbilde. Lūdzu: