Skaistums staroja garo skropstu aizēnotajās, drosmīgajās acīs, kas bija katra savā krāsā. Viegli iz­liekts deguns, lepnas lūpas, piere balta un tīra, bez īpa­šām iezīmēm. Bet, rau, viens mutes kaktiņš skumīgi slīgst lejup, un zods ieslīpi nocirsts, it kā tēlnieks, vei­dodams muižnieka seju, neprātīgas iedomas pārņemts, būtu nošķēlis māla piku un atstājis vīrišķīgajai sejai mazu, nepareizi veidotu sievietes zodu.

—    No kurienes tu?

—    No kurienes?

—    Uzmanīgāk, — Mišlajevskis vārgi atsaucās, — nē­sāsit. Tur ir pudele sīvā.

Nikolka saudzīgi pakārināja smago šineli, no kura kabatas rēgojās avīzes strēmelē ievīstīts pudeles kakls. Pēc tam viņš pakarināja smago mauzeri koka makstī, saļodzīdams brieža ragu pakaramo. Tikai tad Mišla­jevskis pagriezās pret Jeļenu, noskūpstīja tai roku un atbildēja:

—   Bijām pie Sarkanā Traktiera. Ļena, atļauj pār­gulēt. Līdz mājām netikšu.

—    Ak dievs, nu protams.

Pēkšņi Mišlajevskis ievaidējās, lūkoja pūst dvašu uz pirkstiem, bet lūpas neklausīja. Baltās uzacis un sarmas klātās apcirptās ūsas sāka atkust, seja kļuva slapja. Vecākais Turbins atpogāja viņam frenci un, izvilcis netīru kreklu, aplūkoja vīles.

—    Nu, protams … Pilns. Mudž./

—    Vai zināt, — Jeļena iztrūkusies sarosījās un uz mirkli aizmirsa Tālbergu, — Nikolka, tur virtuvē ir malka. Skrej iekur vannas krāsni. Cik žēl, ka atlaidu Aņutu. Aleksej, velc viņam nost frenci — žigli!