Ēdamistabā pie krāsns Mišlajevskis atkrita krēslā, necenzdamies apvaldīt vaidus. Jeļena sāka skraidīt
un šķindināt atslēgas. Turbins un Nikolka, ceļos nometušies, pūlējās Mišlajevskim novilkt šauros, švītīgos zābakus ar sprādzēm uz lieliem.
— Lēnāk … Vai, lēnāk …
Tika attīti riebīgi, traipaini auti. Zem tiem — violetas zīda zeķes. Frenci Nikolka nekavējoties iznesa aukstajā verandā — lai utis izsalst. Netīrā batista kreklā, kam pāri stiepāš melni bikšturi, zilās bridža biksēs ar saitītēm ap pēdu Mišlajevskis izskatījās tievs un sakrities, slims un nožēlojams. Sazilējušās plaukstas sāka plikšķināt un glāstīt krāsns podiņus.
Baum … draud …
Brūk . . .'sarkan . ..
Iemīlējos … maija …
— Kas tie par neģēļiem! — Turbins izsaucās. — Vai patiesi viņi nevarēja iedot jums velteņus un puskažociņus?
— Ve… elteņus, — Mišlajevskis raudādams mēdījās, — velte …
Siltumā neciešamas sāpes sāka plosīt viņa rokas un kājas. Saklausījis, ka Jeļenas soļi apklusuši virtuvē, Mišlajevskis caur asarām nikni izkliedza:
-1 - Meitumāja!
Sēkdams un viebdamies viņš atkrita krēslā un, ar pirkstu rādīdams uz zeķēm, iekunkstējās:
— Velciet nost, velciet nost, velciet nost…