Nevienu nav vēlēts pieņemt.» Nu, kā gāzu ar laidi pa sienu, tūliņ ari visi mūsējie sacēla traci. No visām kupejām pabira kā zirņi. Izlien Ščetkins un sāk luncinā- ties: «Ak mans dievs! Nu, saprotams. Tūliņ. Ei, ziņneši, kāpostus, konjaku! Tūlīt mēs jūs izvietosim. Pi- ilnīgu atpūtu. Tā ir varonība. Ak, kāds zaudējums, bet ko lai dara — tie ir upuri. Es tā nomocījos…» Un pats jau pa gabalu ož pēc konjaka. A-ā-ā! — Mišlajevskis piepeši nožāvājās, un galva tam nokārās uz krūtīm. Viņš sāka murmināt kā miegā: — Nodaļai ierādīja lopu vagonu ar krāsni… O! Bet man palaimējās. Šis, acīm redzot, bija nolēmis no manis atkratīties pēc tāda jandāliņa. «Jūs, poručik, es komandēju uz pilsētu. Uz ģenerāļa Kartuzova štābu. Ziņojiet tur!» Aidā! Es uz lokomotīves … sasalu ragā … Tamāras pils … sīvais …
Papiross izkrita Mišlajevskim no mutes, viņš atgāzās krēslā un tūliņ sāka krākt.
— Tas tik ir vareni, — apjucis noteica Nikolka.
— Kur Jeļena? — vecākais norūpējies iejautājās. Vitjam jāiedod palags, tu aizved viņu nomazgāties.
Bet Jeļena tobrīd raudāja istabā, kas atradās aiz virtuves un kur aiz katūna aizkariem blakus cinkotai vannai krāsnī liesmoja sausas bērza šķilas.