Nu, vai zini, tad es vairs neizturēju … Sals … Kļuvu traks aiz dusmām… Sagrābu veci aiz dziesmas tā, ka šis gandrīz vai izlaida garu, un kliedzu: «Aizgājuši pie Petļuras? Es tevi uz vietas nošaušu, tad tu zināsi, ka iet pie Petļuras. Tu man aiziesi uz debesu valstību, maita!» Skaidrs, ka te nu svētajam zemesrūķim, sējē­jam un aizgādnim (Mišlajevskis izgāza drausmīgu lamu vārdu virkni kā akmeņu vezumu) uzreiz atausa gaisma. Šis, protams, krīt pie kājām un brēc: «Vai, jūsu augst- labdzimtība, piedodiet man, vecam vīram, ka es aiz savas muļķības, aiz sava akluma šitā, došu zirgus, tū­liņ došu, tikai atstājiet pie dzīvības!» Un atradās gan zirgi, gan ragavas.

Tā nu, kungi, krēslā mēs nokļuvām Postenī. Kas tur notiek, prātam nav aptverams. Uz sliedēm saskaitīju četras baterijas, stāv neuzstādītas, jo neesot lādiņu. Štābu bez skaita. Neviens, protams, ne velna nezina. Un galvenais — nav kur likt mirušos! Beidzot atradām pārsiešanas punktu, tici vai ne, ar varu uzspiedām līķus tiem, negribēja ņemt pretī: «Vediet uz Pilsētu.» Tur nu mūs sagrāba zvēra niknums. Krasins gribēja nošaut kādu štāba virsnieku. Tas pateica: tie, sak, esot petļu- riešu paņēmieni. Noziedēja. Tikai pie vakara beidzot atradu Ščetkina vagonu. Pirmā klase, elektrība … Un ko domā? Stāv kaut kāds denščiku sugas roklaiža un neļauj iet iekšā. Ko tu neteiksi! «Viņi, sak, atdusējas.