XIV, kas gozējas paradīzes dārzā pie ezera, gluda kā zīds, turku paklājus ar austrumnieciskā fonā ieaustiem brīnišķiem rakstiem, kuri mazajam Nikolkam rādījās šarlaka murgos, bronzas lampu ar abažūruļ( pasaulē labākos, pēc noslēpumainas veclaiku šokolādes smaržojošus grāmatu skapjus ar Natašu Ros- tovu un Kapteiņa Meitiņu, zeltītās tases, sudrabu, ģīmetnes, portjeras, visas septiņas putekļainās un pie­blīvētās istabas, kurās bija izauguši jaunie Turbini, — to visu māte pašā grūtākajā laikā atstāja bērniem' un, jau ar mokām vilkdama elpu, spēkiem zūdot, cieši sa­tvēra raudošās Jeļenas roku un izteica:

— Dzīvojiet… saticīgi.

*

Bet kā lai dzīvo? Kā tad lai dzīvo?

Vecākajam no visiem — Aleksejam Vasiļjevičam Turbīnām, jaunam ārstam, ir divdesmit astoņi gadi. Je- ļenai — divdesmit četri. Viņas vīram, kapteinim Tāl- bergam, — trīsdesmit viens, bet Nikolkam — septiņpa­dsmit ar pusi. Viņu dzīve taču aizlauzta pašā plaukumā. Jau sen no ziemeļiem iegriezies putenis, putina, putina un nerimstas, un, jo ilgāk tā turpinās, jo kļūst ļaunāk. Pēc pirmā trieciena, kas sadrebināja kalnus pie Dņep- ras, vecākais Turbins atgriezās dzimtajā pilsētā. Šķita, nupat viss norims, sāksies tā dzīve, par kuru stāsta pēc šokolādes smaržojošās grāmatas, bet tā joprojām nesā­kas, un apkārt kļūst arvien baismīgāk un baismīgāk. Pu­tenis ziemeļos gaudo un gaudo, bet te zem kājām dobji dun, kurn iztraucētā zemes dzīle. Astoņpadsmitais gads trauc uz beigām un dienu dienā vēršas arvien draudī­gāks un skarbāks.