*

Sabruks sienas, no balti cimdotās rokas aizlidos iz­biedētais vanags, uguns bronzas lampā nodzisīs, un Kap­teiņa Meitiņu sadedzinās krāsnī. Māte bērniem teica:

—    Dzīvojiet.

Bet viņiem vajadzēs ciest un mirt.

Reiz krēslas stundā, neilgi pēc mātes bērēm, Alek­sejs Turbins, iegriezies pie svētā tēva Aleksandra, teica:

—    Jā, mums klājas bēdīgi, tēv Aleksandr. Grūti aiz­mirst māti, un tad vēl šis briesmīgais laiks … Galve­nais, es taču nupat pārbraucu mājās, domāju, sāksim dzīvot. .. un nu …

Viņš apklusa un, krēslainajā istabā pie galda sēdē­dams, iegrima domās, un skatiens aizklīda tālumā. Baznīcas pagalma koki ar saviem zariem ieskāva arī ga­rīdznieka mājiņu. Likās, turpat aiz mazā, grāmatām pieblīvētā kabineta sienas sākas biezs, pavasarīgs un noslēpumains mežs. Kā arvien vakaros, pilsēta dobji dūca, smaržoja ceriņi.

—    Ko lai dara, ko lai dara, — garīdznieks mulsi no­murmināja. (Viņš arvien samulsa, kad vajadzēja runāt ar cilvēkiem.) — Tāds ir dieva prāts.

—   Varbūt tas viss reiz beigsies? Varbūt vēlāk kļūs labāk? — Turbins nezin kam jautāja.

Garīdznieks krēslā sakustējās.

—    Grūts laiks, grūts laiks, tas nav noliedzams, — viņš nomurmināja, — tomēr nevajag nokārt galvu. ..