— Šovakar vēlos vārīt uz tava pavarda un šo nakti pārgulēt zem tava jumta, — es paziņoju, ieiedams vecā Ebitsa būdā; viņš tikai truli pablenza manī ar savām nespodrajām acīm, bet Zilla mani pagodināja ar skābu ģīmi un nicīgu ņurdienu. Zilla bija viņa sieva, un gar visu Jukonu nebūs vairs otras vecas indiānietes ar tik skarbu mēli un tik īgnu prātu. Es arī neapstātos pārnakšņot tieši pie viņiem, ja vien mani suņi nebūtu tik pārguruši vai ja ciematā atrastos vēl kāds cits iemītnieks. Bet apdzīvota bija vienīgi šī būda, un tā nu gribot negribot šinī būdā es arī meklēju patvērumu.

Vecais Ebitss pa reizītei saņēmās un salasīja kopā sava izšķobītā saprāta paliekas, un tā viņa acīs te paspīgoja sajēgas dzirkstītes, te tūdaļ arī apdzisa. Kamēr es gatavoju sev maltīti, viņš pat dažas reizes kā laipns namatēvs apjautājās, kā man ar veselību, cik man suņu un vai tie stipri nodzīti, cik lielu ceļa gabalu es šodien nobraucis. Bet Zilla tad ikreiz rādīja jo sirdīgāku vaigu un ņurdēja vēl nīgrāk.

Tomēr jāatzīst, ka jautrībai viņiem tiešām trūka jebkāda iemesla. Tur viņi abi sakņupuši tupēja pie pavarda, divi cilvēki tuvu mūža galam, veci, izdēdējuši un nevarīgi, reimatisma savilktiem locekļiem, bada novārdzināti, un ceptās gaļas smarža viņiem sagādāja tīrās mocības. Gurdi, bezcerīgi viņi klanījās uz priekšu un atpakaļ, un ik piecas minūtes Ebitss izdvesa klusu kunkstu. Ne tik daudz aiz sāpēm viņš kunkstēja kā aiz sāpīga gurdenuma. Smagā nasta, ko dēvē par dzīvi, bija viņu nomocījusi, un vēl vairāk viņu mocīja bailes no nāves. Tā ir vecuma mūžīgā traģēdija — ar gadiem dzīves prieki izgaisuši, bet alkas pēc nāves nav stājušās to vietā.

Briežgaļa sprakstēdama čurkstēja pannā, un es vēroju, kā vecā Ebitsa nāsis trīs un raustās, ieelpojot ēdiena smaržu. Uz brīdi viņš pat pierima klanīties un piemirsa kunkstēt, bet sejā viņam šķita pavīdam saprāta izteiksme.