Zilla turpretī klanījās vēl žiglāk un pirmo reizi dzirdami izdvesa savas ciešanas — ar tādiem kā skarbiem, aprautiem rējieniem. Man uzmācās iedoma, ka viņi izturas tieši tāpat kā izbaduši suņi, un šī iztēles aina bija tik spilgta, ka es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi izrādītos, ka Zillai ir aste un viņa to būkā pa grīdu — kā jau daždien suns. Ebitss ērmoti vaikstījās un vai ik brīdi pārtrauca klanīšanos, lai, uz priekšu sakucies, tuvinātu drebošās nāsis garšīgi smaržojoša kārdinājuma avotam.

Kad es katram pasniedzu šķīvi ceptas gaļas, viņi rija kārīgi, skaļi šmakstinādami, — izdrupušie zobi čamstēja, krūtis sēca, to visu pavadīja nemitīga sprauslošana un murdēšana. Vēlāk, kad katram biju iedevis pa krūzei verdoši karstas tējas, trokšņi pieklusa. Sejas tiem laistījās labsajūtā un apmierinātībā. Zillas skarbi savilktā mute atslāba tiktāl, ka varēja izdvest labpatikas nopūtu. Viņi arī vairs neklanījās, bet šķita ieslīguši rāmā apcerē. Tad Ebitsa acīs parādījās miklums — un es sapratu, ka viņam kļuvis pašam sevis žēl. Ilgā meklēšana, līdz atradās pīpes, skaidri liecināja, ka sen tiem nav bijis tabakas, un kāre pēc šīs narkotikas padarīja veco vīru tik nevarīgu, ka man vajadzēja iededzināt viņa pīpi.

— Kāpēc jūs esat vieni paši ciematā? — es ievaicājos. — Vai tad visi citi apmiruši? Vai te pāri gājusi nikna sērga? Un jūs vienīgie palikuši starp dzīvajiem?

Vecais Ebitss papurinaja galvu un atteica:

— Nē, nav bijis nekādas niknas sērgas. Visi ciemata ļaudis aizgājuši medīt gaļu. Mēs parak veci, mūsu kājām vairs nav spēka, mūsu muguras vairs nespēj nest apmetņu un ceļa nastas. Tālab esam palikuši še un gaidām, kad jaunie vīrieši atgriezīsies ar gaļu.

— Un kas par to, ja arī jaunie atgriezīsies ar gaļu? — Zilla skarbi noprasīja.

— Varbūt tiem atgriežoties būs pulka gaļas, — viņš cerību pilns nomurmināja.

— Lai arī būtu pulka gaļas, — viņa attrauca vēl skarbāk nekā pirmāk. — Kas no tā tiks tev un man? Daži kauli, ko krimst mūsu vecajām bezzobu mutēm. Bet treknie mugurgabali, iekšas un mēles — tie visi, vecais, nokļūs citās mutēs, ne tavējā, ne arī manējā.