Bet viņš nav sirdīgs baltais, un es zinu, ka viņš mirs viegli, tālab es saku Bidaršikam: «Mans dēls, šis, āre, ir tas baltais cilvēks, ko tev nonāvēti» Un Bidaršiks atzīst, ka mani vārdi ir gudri. Tālab viņš dodas uz kādu vietu, kur zina daudz kaulu zemē. Viņš sarok pulka šādu kaulu un aiznes tos uz dīvainā baltā cilvēka apmetni. Baltais vīrs joti priecājas. Seja viņam staro kā saule, un, kaulus aplūkodams, viņš smaida vienā priekā. Viņš noliec galvu lejup, rau, tā, lai labāk apskatītu kaulus, un tad Bidaršiks dod viņam pamatīgu belzienu pa galvu ar cirvi — vienu reizi, tā, un dīvainais baltais cilvēks apveļas un ir beigts.

«Tagad,» es saku Bidaršikam, «atnaks baltie zaldāti un aizvedīs tevi uz zemi zem saules, tur tu daudz ēdīsi un kļūsi resns.» Bidaršiks ir laimīgs. Viņa slimība jau beigusies, un viņš sēž pie pavarda un gaida, kad ieradīsies balto cilvēku zaldāti.

Bet kā es varēju zināt, ka baltā cilvēka ceļš nekad nav divreiz viens un tas pats? — vecais vīrs noprasīja, strauji pasviezdamies pret mani. — Kā es varēju zināt, ka to, ko baltais cilvēks darījis vakar, viņš vairs nedara šodien un to, ko baltais cilvēks dara šodien, viņš vairs nedarīs rit? — Ebitss skumīgi papurināja galvu. — Balto cilvēku nav iespējams saprast. Vakardien viņš aizveda Jamikanu uz zemi zem saules un nobaroja to resnu ar bagātīgu ēdienu. Šodien viņš aizved Bidaršiku un … ko gan viņš dara ar Bidaršiku? Ļauj, lai tev pastāstu, ko viņš izdarīja ar Bidaršiku!

Es, Ebitss, viņa tēvs, gribu tev to pateikt. Viņš aizved Bidaršiku uz Kembela fortu un apsien tam virvi ap kaklu, rau, tā, un, kad Bidaršika kājas vairs nesniedz zemi, viņš ir beigts.

— Ai, ai! — Zilla vaimanāja. — Un nekad viņš nebrauks pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, ne ari skatis zemi, kas ir zem saules un kur nav sniega.

— Tālab tad nu, — vecais Ebitss sacīja drūmā cienīb, — nav vairs neviena, kas man medītu gaļu vecuma dienās, un es izsalcis sēžu pie pavarda un stāstu šos notikumus Baltajam Cilvēkam, kas devis man ēdienu un stipru tēju, un tabaku manai pīpei.