Ta nu kādu vakaru, kad viņš sēž pie uguns gluži vārgs, galvu nokāris, es saku: «Mans dēls, esmu izdomājis ceļu, pa kuru tev jāiet, lai nokļūtu baitā cilvēka zemē.» Viņš paskatās uz mani, un seja viņam top laimīga. «Ej,» es saku, «tieši tāpat, kā gāja Jamikans!» Bet Bidaršiks ir slims, viņš mani nesaprot. «Ej ārā,» es saku, «un sameklē kādu balto cilvēku, un, tāpat kā Jamikans, tu nokauj šo cilvēku. Tad atnāks balto cilvēku zaldati un saņems tevi ciet, un aizvedis pāri sājajam ezeram uz baltā cilvēka zemi, tāpat kā viņi aizveda Jamikanu. Pēc tam, tāpat kā Jamikans, tu atgriezīsies joti nobarojies un tavas acis bus pilnas ar brīnumiem, ko tās skatījušas, bet tava galva pilna ar gudrību.»

Bidaršiks trūkstas kājās veikli jo veikli, un roka tam jau sniedzas pēc šautenes. «Kurp tu dosies?» es vaicāju. «Nonāvēt balto cilvēku,» viņš atbild. Es redzu, ka mani vārdi ir bijuši patīkami Bidaršika ausīm un ka viņš atkal kjūs vesels. Tāpēc es zinu, ka mani vārdi bijuši gudri.

Mūsu ciematā ir apmeties kads baltais cilvēks. Viņš nemeklējas pēc zelta smiltīm zemē, ne arī pēc zvērādām mežos. Visu laiku viņš meklē tikai vaboles un mušas. Viņš taču neēd ne vaboles, ne mušas — kālab tad viņi tās meklē? Es nezinu. Zinu tikai to, ka viņš ir jocīgs baltais cilvēks. Tāpat viņš meklē arī putnu olas. Viņš neēd šīs olas. Visu, kas tur iekša, viņš iztecina ārā un glabā vienīgi čaumalas. Olu čaumalas nav derīgas ēšanai. Viņš jau arī neēd šīs čaumalas, bet saliek mīkstās kastēs, lai nesaplīstu. Viņš ķer daudz sīku putniņu. Bet viņš neēd šos putniņus. Viņš tikai novelk tiem ādiņas un noglabā kastēs. Tāpat viņam patīk kauli. Kauli nav derīgi ēšanai. Un šim jocīgajam baltajam cilvēkam vislabāk patīk kauli no senseniem laikiem — tādi, kurus viņš izrok no zemes.