Sniga sīks sniedziņš, pēkšņi sāka snigt lēkšķēm. Vējš iegaudojās, sagriezās putenis. Vienā mirklī tumšās debesis sajaucās kopā ar sniega jūru. Viss izzuda.

— Redzat nu, kungs, — važonis iesaucās, — nelaime klāt: sniega vētra!…

«Kapteiņa meitiņa».

Un tika tiesāti mirušie, kā stāv grāmatā rakstīts, saskaņā ar saviem darbiem …

Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēst- *nese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.

Bet dienas kā mierpilnos, tā asiņainos gados lido kā šautras, un jaunie Turbini nemanīja, kā ar bargu salu pienāca baltais, sarmainais decembris. Ak, sniegpārslās un laimē starojošais ziemsvētku vecīt! Māmiņ, gaismas valdniece, kur gan tu esi?

Gadu pēc tam, kad meita Jeļena bija apprecējusies ar kapteini Sergeju Ivanoviču Tālbergu, un tai pašā nedēļā, kad vecākais dēls Aleksejs Vasiļjevičs Turbins pēc grūtām kara gaitām, dienesta un likstām atgriezās Ukrainā, Pilsētā, savā dzimtajā ligzdā, balto zārku ar mātes mirstīgajām atliekām nonesa pa stāvo Alekseja nogāzi uz Podolu, kur Paugurā atrodas Nikolaja Lab­sirdīgā mazā baznīciņa.

Kad māti apstāvēja, bija maijs, ķirši un akācijas cieši aizsedza smailos logus. Svētais tēvs Aleksandrs, aiz žē­luma un apjukuma stostīdamies, mirdzēja un laistījās zeltaino uguņu gaismā, un diakons ar zilganu seju un kaklu, vienā zeltā līdz pat šuvēs čīkstošo zābaku purngaliem, drūmi dimdināja baznīcas piedošanas vār­dus mātei, kas atstājusi savus bērnus.

Aleksejs, Jeļena, Tālbergs, Turbinu mājā uzaugusi Aņuta un nāves apstulbinātais Nikolka ar matu ērkuli, kas nokārās pār labo uzaci, stāvēja pie vecā ņobrūnē- jušā svētnieka Nikolas kājām.