Nikolkas gaišzilās acis abpus garam putna degunam raudzījās apjukušas un satriektas. Retumis viņš pacēla tās un mirkšķināja, vēr­damies uz svētbilžu sienu, uz pustumsā tīto altāra velvi, kur augšā mita skumīgais un noslēpumainais večuks — dievs. Par ko tāda pārestība? Tāda netaisnība? Kādēļ vajadzēja atņemt bērniem māti, kad visi bija pārradu- šies mājās un kļuva vieglāk?

Dievs, kas lidinājās melnajās, ieplaisājušās debesīs, neatbildēja, bet Nikolka pats vēl nezināja, ka itin viss arvien notiek tā, kā tam jānotiek un kā ir labāk.

Apstāvēšana beidzās, visi izgāja uz baznīcas lieveņa skanīgajām plātnēm un pavadīja māti cauri visai mil­zīgajai pilsētai uz kapsētu, kur zem melna marmora krusta jau sen atdusējās tēvs. Un māti apraka. Ek … ek…

*

Daudz gadu pirms mātes nāves Alekseja nogāzes trīs­padsmitajā namā ēdamistabas podiņu krāsns sildīja un loloja mazo Jeļenu, vecāko brāli Alekseju un pavisam maziņo Nikolku. Cik bieži pie karsti versmojošās podiņu virsmas tika lasīts «Sārdamas Namdaris», pulk­stenis spēlēja gavoti, un decembra beigās vienmēr smaržoja skujas un zaļajos zaros dega krāsains parafīns. Atbildot bronzas pulkstenim, kas spēlēja gavoti un stā­vēja mātes guļamistabā, kur tagad apmetusies Jeļena, ēdamistabā kā torņa zvans dimdēja melnais sienas pulk­stenis. Tēvs to bija pircis sen, kad sievietes valkāja jocīgas, plecos kuplas piedurknes. Tādas piedurknes pa­zudušas, laiks pazibējis kā dzirkstele, tēvs, profesors, miris, bērni izauguši, bet pulkstenis palicis tāds pats kā agrāk un dimd kā torņa zvans. Visi ar pulksteni gaužām saraduši, un, ja tas aiz kāda brīnuma pazustu no sienas, kļūtu skumji, kā tad, kad mirusi mīļa balss un tukšā vieta ne ar ko nav aizpildāma. Bet, par laimi, pulksteņi ir gluži nemirstīgi, nemirstīgs ir arī Sārdamas Namda­ris, un holandiešu krāsns ir kā droša kiints un visgrūtā­kajā laikā vieš dzīvību un silda.