— Paldies dievam, Sergejs mājās, — vecākais priecīgi teica.
— Tas ir Tālbergs, — Nikolka apstiprināja un skrēja atvērt durvis.
Jeļena piesarka un piecēlās.
*
Tomēr Tālbergs tas nebija vis. NoblāKŠķēja trīs durvis, un kāpnēs dobji noskanēja Nikolkas pārsteiguma sauciens. Tam sekoja atbilde. Tad kāpnēs sāka klaudzēt apkalti zābaki un šautenes laide. Pa durvīm priekšnamā ieplūda aukstums, un Aleksejam un Jeļenai priekšā nostājās garš, plecīgs, līdz papēžiem šineli ģērbts stāvs ar aizsargkrāsas uzplečiem, uz kuriem ar ķīmisko zīmuli uzzīmētas trīs poručika zvaigznes. Kapuce apsarmojusi, bet smagā šautene ar brūngano durkli aizņēma visu priekšnamu.
— Sveicināti, — stāvs noskandēja aizsmakušā tenorā un ar stingiem pirkstiem tvēra pēc kapuces.
— Vitja!
Nikolka palīdzēja ienācejam atraisīt saites, kapuce nošļuka, tai līdzi virsnieka plakanā naģene ar apsūbējušu kokardi, un uz milzīgajiem pleciem kļuva redzama poručika Viktora Viktoroviča Mišlajevska galva. Tā bija ļoti skaista, tai piemita dīvains, skumjš un pievilcīgs senas, dižciltīgas un deģenerēties sākušas dzimtas daiļums. Skaistums staroja garo skropstu aizēnotajās, drosmīgajās acīs, kas bija katra savā krāsā. Viegli izliekts deguns, lepnas lūpas, piere balta un tīra, bez īpašām iezīmēm. Bet, rau, viens mutes kaktiņš skumīgi slīgst lejup, un zods ieslīpi nocirsts, it kā tēlnieks, veidodams muižnieka seju, neprātīgas iedomas pārņemts, būtu nošķēlis māla piku un atstājis vīrišķīgajai sejai mazu, nepareizi veidotu sievietes zodu.
— No kurienes tu?
— No kurienes?
— Uzmanīgāk, — Mišlajevskis vārgi atsaucās, — nēsāsit. Tur ir pudele sīvā.
Nikolka saudzīgi pakārināja smago šineli, no kura kabatas rēgojās avīzes strēmelē ievīstīts pudeles kakls. Pēc tam viņš pakarināja smago mauzeri koka makstī, saļodzīdams brieža ragu pakaramo. Tikai tad Mišlajevskis pagriezās pret Jeļenu, noskūpstīja tai roku un atbildēja: