— Bijām pie Sarkanā Traktiera. Ļena, atļauj pārgulēt. Līdz mājām netikšu.
— Ak dievs, nu protams.
Pēkšņi Mišlajevskis ievaidējās, lūkoja pūst dvašu uz pirkstiem, bet lūpas neklausīja. Baltās uzacis un sarmas klātās apcirptās ūsas sāka atkust, seja kļuva slapja. Vecākais Turbins atpogāja viņam frenci un, izvilcis netīru kreklu, aplūkoja vīles.
— Nu, protams … Pilns. Mudž./
— Vai zināt, — Jeļena iztrūkusies sarosījās un uz mirkli aizmirsa Tālbergu, — Nikolka, tur virtuvē ir malka. Skrej iekur vannas krāsni. Cik žēl, ka atlaidu Aņutu. Aleksej, velc viņam nost frenci — žigli!
Ēdamistabā pie krāsns Mišlajevskis atkrita krēslā, necenzdamies apvaldīt vaidus. Jeļena sāka skraidīt
un šķindināt atslēgas. Turbins un Nikolka, ceļos nometušies, pūlējās Mišlajevskim novilkt šauros, švītīgos zābakus ar sprādzēm uz lieliem.
— Lēnāk … Vai, lēnāk …
Tika attīti riebīgi, traipaini auti. Zem tiem — violetas zīda zeķes. Frenci Nikolka nekavējoties iznesa aukstajā verandā — lai utis izsalst. Netīrā batista kreklā, kam pāri stiepāš melni bikšturi, zilās bridža biksēs ar saitītēm ap pēdu Mišlajevskis izskatījās tievs un sakrities, slims un nožēlojams. Sazilējušās plaukstas sāka plikšķināt un glāstīt krāsns podiņus.
Baum … draud …
Brūk . . .'sarkan . ..
Iemīlējos … maija …
— Kas tie par neģēļiem! — Turbins izsaucās. — Vai patiesi viņi nevarēja iedot jums velteņus un puskažociņus?
— Ve… elteņus, — Mišlajevskis raudādams mēdījās, — velte …
Siltumā neciešamas sāpes sāka plosīt viņa rokas un kājas. Saklausījis, ka Jeļenas soļi apklusuši virtuvē, Mišlajevskis caur asarām nikni izkliedza: