Papiross izkrita Mišlajevskim no mutes, viņš atgāzās krēslā un tūliņ sāka krākt.
— Tas tik ir vareni, — apjucis noteica Nikolka.
— Kur Jeļena? — vecākais norūpējies iejautājās. Vitjam jāiedod palags, tu aizved viņu nomazgāties.
Bet Jeļena tobrīd raudāja istabā, kas atradās aiz virtuves un kur aiz katūna aizkariem blakus cinkotai vannai krāsnī liesmoja sausas bērza šķilas. Aizsmakušais virtuves pulkstenis nošķindināja vienpadsmit. Jeļena acu priekšā redzēja Tālbergu nogalinātu. Vilcienam, kas veda naudu, protams, bija sarīkots uzbrukums, kon- vojnieki apkauti, sniegā — asinis un smadzenes. Jeļena sēdēja pustumsā, cauri pairušajam matu vainagam lauzās liesmu atspīdums, pār vaigiem ritēja asaras. Nogalināts. Nogalināts
Un te iedžinkstējās smalkas zvana skaņas un piepildīja visu dzīvokli. Jeļena — kā viesulis cauri virtuvei, cauri tumšajai bibliotēkai uz ēdamistabu. Ugunis iemirdzas spožāk. Melnais pulkstenis sāk zvanīt un tikšķēt, uzņem mundru soli.
Taču Nikolka un vecākais brālis pēc pirmā prieka uzliesmojuma ļoti drīz atsala. Un arī prieks bija pamodies galvenokārt Jeļenas dēļ. Brāļus nelādzīgi ietekmēja hetmaņa kara ministrijas ķīļveidīgie uzpleči pie Tālberga frenča. Tomēr jau pirms šo uzpleču parādīšanās, gandrīz jau kopš Jeļenas kāzu dienas, Turbinu dzīves kausā bija radusies kāda plaisa — un svētīgā valgme pa to nemanot aizplūda. Kauss tagad tukšs. Galvenais iemesls laikam gan bija ģenerālštāba kapteiņa Sergeja Ivanoviča Tālberga divslāņainās acis …
Ek, ek… Lai nu kā, pirmajā slānī pašlaik varēja lasīt bez grūtībām. Acu virsējā slānī atspoguļojās vienkāršs cilvēcisks prieks, ko radīja siltums, gaisma, drošības izjūta.