Toties mazliet dziļāk skaidri samanāms nemiers, ko Tālbergs bija atvedis sev līdzi nupat. Vis­dziļākais slānis, protams, palika apslēpts kā vienmēr. Vismaz Sergeja Ivanoviča stāvs nepauda neko. Josta plata un cieta. Kā balti plankumiņi vienmērīgi spīgu­ļoja abi žetoni — universitātes un akadēmijas. Kalsnais stāvs kā automāts grozījās zem melnā pulksteņa. Tāl­bergs bija stipri nosalis, tomēr visiem labvēlīgi uzsmai­dīja. Un arī šai vēlīgumā bija jaušams nemiers. Ni­kolka, pašņaukājis savu garo degunu, to sajuta pirmais. Vārdus stiepdams, Tālbergs gausi un jautri stāstīja, kā vilcienam, kurš vedis uz provinci naudu un kura ap­sardzība bijusi uzdota viņam, pie Borodjankas, četr­desmit verstis no pilsētas, uzbrukusi dievs zina kāda banda. Jeļena šausmās aizvēra acis un kļāvās pie že­toniem, brāļi atkal izsaucās: «Ko tu saki!» — bet Miš­lajevskis krāca bez atmaņas, rādīdams trīs zelta zobus.

—    Kas gan tie varēja būt? Petļurieši?

—    Nu, ja tie būtu bijuši petļurieši, — tēvišķīgi un reizē nemierīgi pasmaidījis, atteica Tālbergs, — tad nezin vai es te … hm … ar jums tērzētu. Nezinu, kas. Varbūt dezorganizējušies serdjuki. Ielauzās vagonos, vicināja šautenes un kliedza: «Kas par konvoju?» Es atbildēju: «Serdjuki,» — šie pamīņājās, pamīņājās, tad dzirdu komandu: «Kāpj nost, puiši!» Un visi pazuda. Man liekas, viņi meklēja virsniekus, droši vien bija domājuši, ka apsardze nebūs ukraiņu, bet gan virs­nieku, — Tālbergs izteiksmīgi pablenza uz Nikolkas piedurknes uzšuvi, paskatījās pulkstenī un pēkšņi pie­bilda: — Jeļena, iesim parunāt pāris vārdu…

Jeļena steigšus izgāja vīram līdzi — Tālbergu pusē, guļamistabā, kur pie sienas līdzās gultai uz balti cim­dotas rokas sēdēja vanags, kur maigu gaismu izplatīja zaļā lampa uz Jeļenas rakstāmgalda un uz sarkankoka galdiņa atradās ar bronzas ganu figūrām rotātais pulk­stenis, kas ik pa trim stundām spēlēja gavoti.

Mišlajevska uzmodināšana Nikolkam sagādāja milzu pūles. Pa ceļam poručiks grīļojās, divas reizes ar trok­sni uzgrūdās durvīm un vannā aizmiga. Nikolka uzma­nīja, lai viņš nenoslīkst. Bet vecākais Turbins, pats ne­zinādams, kādēļ, iegāja tumšajā viesistabā, piespieda ausi pie loga un klausījās: atkal tālu, dobji — kā caur vati — un nekaitīgi būkšķēja lielgabali, reti un tālu.