Bet reiz martā Pilsētā pelēkām rindām iesoļoja vācieši, un galvās tiem bija rūsganas metāla bļodas, kas tos pasargāja no šrapneļu lodēm, bet huzāriem bija pinkainas cepures, un tie jāja tādos zirgos, ka Tālbergs paskatījies uzreiz saprata, kur meklējamas saknes. Pēc vairākiem spēcīgiem vācu lielgabalu triecieniem Pilsētas tuvumā maskavieši pazuda kaut kur aiz zilajiem mežiem ēst sprāgoņas, bet vāciešiem nopakaļ atkal atvilkās platbiksaiņi. Tas bija liels pārsteigums. Tālbergs apjucis smaidīja, bet ne no kā nebaidījās, jo platbiksaiņi pie vāciešiem izturējās pavisam klusu, nevienu nogalināt neuzdrīkstējās un arī paši staigāja pa ielām gluži piesardzīgi un izskatījās pēc bikliem ciemiņiem. Tālbergs sacīja, ka tiem neesot sakņu, un pāris mēnešu nedienēja nekur. Nikolka Turbins reiz, iegājis Tālberga istabā, pasmaidīja. Tālbergs sēdēja, rakstīja kaut kādus gramatikas vingrinājumus uz lielas papīra lapas, un viņam priekšā atradās plāna, uz lēta papīra iespiesta grāmatele:
«Ignatijs Perpillo — Ukraiņu gramatika».
Astoņpadsmitā gada aprīlī, ap lieldienām, cirkā jautri dūca matētās elektrisko lampu bumbas — un cirks līdz pat kupolam bija bāztin piebāzts ar cilvēkiem. Arēnā kā līksma, kareivīga statuja stāvēja Tālbergs un skaitīja rokas — platbiksaiņiem beigas, Ukraina būs, bet tā būs «hetmaniska» — tika vēlēts «Vis- ukrainas hetmanis».
— Mēs esam norobežoti no Maskavas asiņainās operetes, — Tālbergs apgalvoja un mājās uz veco jauko tapešu fona dižojās dīvainajā hetmaņa virsnieku un ;, formā. Pulkstenis nicīgi sprauslāja: tuk-tak; un no kausa aizplūda valgme. Nikolkam un Aleksejam nebija ar Tālbergu ko runāt. Turklāt to darīt būtu ļoti grūti, jo Tālbergu katra saruna par politiku gauži kaitināja, it īpaši tad, kad Nikolka pavisam netaktiski uzsāka: «Bet kā tad tu, Serjoža, sacīji martā…» Tāl- bergam tūliņ kļuva redzami retie, bet lielie un baltie augšzobi, acīs iedegās dzeltenas dzirkstelītes, un viņš sāka uztraukties. Tādā kārtā sarunas pašas par sevi izgāja no modes.