Pilsētas I Pasažieru stacijā uz nomaļām sliedēm jau stāv vilciens — vēl bez lokomotīves, līdzīgs kāpuram bez galvas. Sastāvā deviņi vagoni ar žilbinoši spožu elektrisko apgaismojumu. Ar šo sastāvu vienos naktī ģenerāļa fon Busova štābs dodas prom uz Vāciju. Tālbergs tiek ņemts līdzi: Tālbergam atradušies sakari… Hetmaņa ministrija ir muļķīga un banāla operete (Tālbergam patika izteikties triviāli, bet spēcīgi) un pats hetmanis tāpat. Vēl jo banālāka tādēļ, ka…
— Saproti (čuksti), vācieši hetmani pamet likteņa varā, un ļoti, ļoti iespējams, ka ienāks Petļura … bet tas, vai zini…
O, Jeļena zināja! Jeļena labi zināja. 1917. gada martā Tālbergs bija pirmais — saprotiet, pirmais, — kurš ieradās karaskolā ar platu sarkanu lentu ap piedurkni. Tas notika pašās pirmajās dienās, kad vēl Pilsētā visi virsnieki, dzirdot vēstis no Pēterburgas, piesarka un nozuda kaut kur tumšajos gaiteņos, lai nekas nebūtu jāklausās. Tālbergs kā pašas revolucionārās kara komitejas loceklis arestēja pazīstamo ģenerāli Petrovu. Kad slavenais gads gāja uz beigām un pilsētā jau risinājās daudz brīnumainu un savādu notikumu, un tajā uzradās cilvēki, kam trūka zābaķu, bet bija platas bikses, Luras rēgojās zem pelēkajiem zaldātu šineļiem, un šie cilvēki paziņoja, ka nekādā gadījumā no Pilsētas neiešot uz fronti, jo tur tiem neesot ko darīt, un tie palikšot te, Pilsētā, tad Tālbergs kļuva viegli uzbudināms un sausi pavēstīja, ka tas neesot tas, kas vajadzīgs, bet gan banāla operete. Un izrādījās, ka viņam zināmā mērā taisnība: patiesi iznāca operete, tikai nevis parasta, bet gaužām asiņaina. Vīrus platajās biksēs viens un divi no Pilsētas izdzina pelēki, izkliedēti pulki, atnākuši cauri mežiem no līdzenuma, kas stiepās Maskavas virzienā. Tālbergs apgalvoja, ka platbiksaiņi esot avantūristi, kam saknes Maskavā, un šīs saknes esot boļševistiskas.