Je|ena atjēdzās.
— Pagaidi, — viņa teica, — brāļi taču tūliņ jābrīdina, ka vācieši mūs nodod.
Tālbergs tumši piesarka.
— Protams, protams, es katrā ziņā … Vai arī pasaki viņiem pati. Kaut gan tam būtībā nav sevišķas nozīmes.
Jeļenai uzvilnīja dīvaina izjūta, taču nodoties pārdomām nebija laika: Tālbergs jau skūpstīja sievu, un bija mirklis, kad viņa divslāņainajās acīs atspoguļojās vienīgi maigums. Jeļena neizturēja un iešņukstējās,.tomēr klusi klusītiņām — viņa bija stipra sieviete, kā tas piederējās Annas Vladimirovnas meitai. Tad sekoja atvadīšanās no brāļiem viesistabā. Bronzas lampā uzliesmoja sārta gaisma un piepildīja visu telpas stūri. Pia- nīns rādīja piemīlīgus, baltus zobus un «Fausta» partitūras lappusi, kur melnie nošu kāsīši virknējās blīvā tumšā plūsmā un raibi tērptais rudbārdis Valentīns dzied:
Par māsu tevim lūdzos es,
Saudzē tu viņu, jel saudzē!
Tai sargātājs esi!
Pat Tālbergam, kuram nebija raksturīgas sentimentālas izjūtas, no šī mirkļa prātā palika gan melnie akordi, gan mūžīgā Fausta apspūrušās lappuses. Ek, ek… Tālbergam vairs nebūs lemts dzirdēt kavatīnas par visspēcīgo dievu, nebūs lemts klausīties, kā Jeļena spēlē Šervinskim pavadījumu. Un tomēr, kad Turbinu un Tāl- berga vairs pasaulē nebūs, atkal ieskanēsies stīgas un uz skatuves iznāks raibi tērptais Valentīns, ložās vēdīs smaržas, un mājās pavadījumu spēlēs gaismas ieskautas sievietes, jo pār Faustu, tāpat kā pār Sārdamas Namdari, nāvei nav varas.
Tālbergs visu pasacīja, stāvēdams turpat pie pianīna. Brāļi pieklājīgi klusēja, cenzdamies nesaraukt uzacis. Jaunākais aiz lepnuma, vecākais tādēļ, ka bija gļēvulis. Tālberga balss iedrebējās.