— Sargājiet Jeļenu, — Tālberga acu virsējais slānis pauda lūgumu un raizes. Viņš sastomījās, apjucis paskatījās kabatas pulkstenī un tramīgi noteica: — Jāiet.
Jeļena pievilka vīru aiz kakla sev klāt, steigšus iešķībi pārmeta viņam krustu un noskūpstīja. Tālbergs iebadīja abiem brāļiem ar melno, apcirpto ūsu sariem. Pārbaudīdams kabatas portfeli, viņš bažīgi pāršķirstīja dokumentu žūksnīti, šaurākajā nodalījumā pārskaitīja ukraiņu papīriņus un vācu markas un smaidīdams, saspringti smaidīdams un. atskatīdamies, devās laukā. Dzin … dzin … priekšnamā iedegās griestu lampa, tad kāpnēs nobūkšķēja čemodāns. Jeļena pārliecās pāri margām un pēdējo reizi ieraudzīja bašlika, smailo galu.
Pulksten vienos naktī tumsā tīto tukšu preču vagonu kapsētā no piektā ceļa atgāja bruņu vilciens, pelēks kā krupis, un mežonīgi kauca, tūliņ uzņemdams lielu, dārdošu ātrumu un izgrūzdams no velkmes caurumiem sarkanu versmi. Tas noskrēja astoņas verstis septiņās minūtēs, nonāca Volinskas Postenī, ar rēkoņu, klaudzoņu, dārdoņu, lukturiem zibot, ātrumu nesamazinādams, pa lēkājošām pārmijām nogriezās sāņus no galvenās līnijas un, modinādams neskaidras cerības un lepnumu pār- salušajos junkuros un virsniekos, kas, čokurā sarāvušies, nīka lopu vagonos un ķēdēs pie paša Posteņa, droši, ne no viena nebaidīdamies, pazuda Vācijas robežas virzienā. Desmit minūtes vēlāk tam pakaļ cauri Postenim aizjoņoja pasažieru vilciens ar milzīgu lokomotīvi, mirdzinādams desmitiem logu. Platformās pazibēja masīvi, stabiem līdzīgi, līdz acīm satuntuļoti vācu sargkareivju stāvi, pazibēja viņu platie, melnie durkļi. Pārmijnieki, saltumā cīnīdamies pēc elpas, redzēja, kā garie Pulmana vagoni sliežu salaidumos svaidījās, logi meta uz pārmijniekiem gaismas kūļus. Tad viss pazuda — un junkuru sirdis pildījās ar skaudību, niknumu unnemieru.
U … s-s-salašņas! … — kaut kur pie pārmijām no- elsās vējš, un lopu vagoniem uzklupa svilinošs putenis. Posteni šai naktī pilnīgi ieputināja.