Nikolka astoņpadsmitā gada astoņpadsmitajā janvārī, saņēmis no Vasilija Ivanoviča cukura kartīti, uz Kreščatika cukura vietā saņēma briesmīgu belzienu ar akmeni mugurā un divas dienas spļāva asinis. (Šāviņš plīsa tieši virs cukura gaidītāju rindas, kurā stāvēja bezbailīgi cilvēki.) Pārnācis mājās, turēdamies pie sienām un mezdamies sejā zaļš, Nikolka, lai nesabie- dētu Jeļenu, tomēr pasmaidīja, izraibināja visu mazgājamo bļodu ar asiņainiem spļaudekļiem un uz Jeļenas saucienu:
— Ak dievs! Kas tad tas?! — atbildēja:
— Tas ir Vasilisas cukurs, velns viņu rāvis! — un tad kļuva gluži balts un nogāzās uz sāniem. Nikolka pēc divām dienām piecēlās, bet Vasilija Ivanoviča Liso- viča vairs nebija. Sākumā visi trīspadsmitā nama iemītnieki, bet pēc tam visa pilsēta sāka inženieri dēvēt par Vasilisu, un vienīgi sievišķīgā vārda īpašnieks pats stādījās priekšā: nama komitejas priekšsēdētājs Lisovičs.
Pārliecinājies, ka uz ielas kļuvis pavisam kluss, ari retumis vairs nečirkst kamanu slieces, uzmanīgi ieklausījies šņākuļošanā, kas skanēja no sievas guļamistabas, Vasilisa izgāja priekšnamā, rūpīgi pārbaudīja atslēgas, bultu, ķēdi un āķi un atgriezās mazajā kabinetā. No sava masīvā galda atvilktnes viņš izņēma četras spožas saspraužamās adatas. Tad uz pirkstgaliem izgāja kaut kur tumsā un atgriezās ar palagu un pledu. Ieklausījās vēlreiz un pielika pat pirkstu pie lūpām. Novilka svārkus, atrotīja piedurknes, paņēma no plaukta līmes podiņu, rūpīgi saritinātu tapešu gabalu un šķēres. Tad pie- plaka pie loga un, pielicis plaukstu virs acīm, pavēroja ielu. L'ogu pa kreisi viņš līdz pusei aizklāja ar palagu, logu pa labi — ar pledu, piestiprinādams tos ar sprau- žamadatām.